Starp daudzajiem apvainojumiem, apvainojumiem un diskvalifikācijām, kas pēdējās dienās tiek izlietas pret Satversmes tiesu, rectius, lielākā daļa tās locekļu, izceļ ideju, kas mēģina pasvītrot parlamenta šķietamo pārākumu pat virs Konstitucionālās tiesas pilnvarām, ka jaunajā kārtībā ir maksimālais valsts varas pakļaušanas Satversmei sargs. Minētās idejas pamatā ir kļūdaina tēze, ka parlaments iekļāva tautas suverenitāti kā veidojošo varu, vispusīgi un bez ierobežojumiem. Kā redzams Konstitūcijas 66. pantā, Kortes pārstāv Spānijas tautu, taču tās nav suverēnas. Viņi pārstāv tautu parastā to konstitucionālo pilnvaru gaitā, taču tie neiemieso suverenitāti, kas joprojām ir Spānijas tautā (EK līguma 1.2. pants), no kuras izriet visas valsts pilnvaras. Neviens nav augstāks par otru. Atsevišķi tiesām nav nekādu pilnvaru ārpus Satversmes, jo deputātu un senatoru personiskā neaizskaramība, bijušais Satversmes 66.3. panta XNUMX. punkts, nenozīmē viņu likumu imunitāti. Pretējais nozīmē iet pa Francijas 1792. gada Nacionālās konvencijas ceļu, kas, pēc Kārļa Šmita terminoloģijas, ir tādas varas suverēnas diktatūras iemiesojums, kura atsakās pieņemt jebkādus ierobežojumus savu funkciju izpildē un cenšas uzspiest sevi par katru cenu. un par katru cenu, kā to darīja minētā konvencija ar tā sauktās Sabiedrības veselības komitejas starpniecību. Standarta Saistītās ziņas Jā Konstitucionālā tiesa aptur Sančesa Nati Villanueva tiesu plānu Ar sešām balsīm pret piecām TC tiesneši ir nolēmuši paralizēt PSOE un UP iesniegtos grozījumus, lai reformētu Kongresā un caur sētas durvīm CGPJ un TK Pēc Otrā pasaules kara bagātību ienesa Kelsēna tēze par normatīvo piramīdu, kuras galvgalī Satversme, piešķirot konkrētai konstitucionālo garantiju institūcijai, tiesai vai tribunālam, misiju saglabāt savu prioritāti pār valsts varām, kas izveidotajām pilnvarām tas vienmēr ir jāievēro. Satversmes tiesas vārdiem, no tā izrietot, ka pastāv lojalitātes Satversmei pienākums, kura ievērošana minētajām publiskajām pilnvarām ir obligāta. Ir noteikts, ka parlamentam kā noteiktai varai ir jānodrošina, ka tā lēmumi vienmēr atbilst Konstitūcijai un pārējai tiesību sistēmai. Tas, ka tas tā attiecas uz visām publiskajām varām, nepiedodami izriet no mūsu valsts stāvokļa kā konstitucionālas un tiesiskas. Parlamenta autonomija nekādā veidā nevar kalpot par ieganstu, lai Palāta uzskatītu sevi par leģitimētu, lai piešķirtu pilnvaras pārkāpt konstitucionālo kārtību. Tieši otrādi, uz parlamenta deputātiem gulstas kvalificēts pienākums ievērot Satversmi, apņemšanos pildīt savas funkcijas saskaņā ar to. Ja parlaments apzināti, apzināti un apzināti ignorē konsolidēto konstitucionālo doktrīnu, kas izteikta STC 119/2011, kas prasa minimālu viendabīgumu starp likumdošanas iniciatīvām un iesniegtajiem grozījumiem, tas novērš konstitucionālās leģitimitātes prezumpciju, ko baudīs normas. Vispārējās tiesas izstrādāja, kā rezultātā bija piespiedu kārtā jāiejaucas Satversmes tiesa. Ja tādējādi izdodas pārkāpt parlamentāro minoritāšu, Spānijas tautas pārstāvju, tiesības, obligāts ceļš ir aicinājums pēc amparo, par iespējamu Konstitūcijas 23.panta pārkāpumu. Šajā situācijā ir iespējami piesardzības pasākumi, jo tie ietverti Satversmes tiesas pamatlikuma 56.2 pantā: "Palāta vai nodaļa var pieņemt tik daudz piesardzības pasākumu un pagaidu lēmumu, cik tiesību sistēmā ir paredzēts, kas pēc savas būtības var pielietot amparo procesā un tiecas novērst apelācijas mērķa zaudēšanu”. Pat ļoti piesardzīgi, jo tā pati norma to paredz. Īsāk sakot, Tiesas pirmdien pieņemtās rezolūcijas, lai arī cik pārsteidzošas tās nešķistu, nedara neko citu, kā tikai piemēro tiesību sistēmu, reaģējot uz citu valsts struktūru iespējamiem konstitucionālajiem pārkāpumiem. Var teikt, pat, -pārfrāzējot dzirnavnieku Hansku, par laimi, Madridē joprojām ir tiesneši. PAR AUTORU Karlosu Bautistu Viņš ir tiesību zinātņu doktors kopš 2014. gada.
