Nesen Augstākās tiesas (TS) trešās administratīvās tiesvedības palātas otrā nodaļa — ar 24. gada 2023. janvāra spriedumu 12/2023 (Rec.2059/2020) — ir labojusi doktrīnu, ka šī pati tiesa izveidoja kaut ko vairāk nekā divus gadus iepriekš. Tas ir radījis nopietnas bažas juridiskajā spektrā. Pirmām kārtām tas ir radījis virkni šaubu saistībā ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) nokavējuma procentu aplikšanu ar nodokli.
De facto divus gadus iepriekš TS 13. gada 2020. decembra spriedumā (kasācijas recepcija 7763/2019) bija nospriedusi, ka Valsts nodokļu administrācijas aģentūra (AEAT), īstenojot deklarāciju, maksāja nokavējuma procentus. no nepamatotiem ienākumiem, netiek aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tas ir tāpēc, ka "ikreiz, kad nodokļu maksātājam atgriežas dažas ieinteresētās personas, kuras nodokļu maksātājs ir nepareizi atbalstījis, kompensējot, šāda kapitāla pieauguma nav, bet notiek līdzsvarošana, atceļot iepriekš ciestos zaudējumus".
Minētajā 2020. gada teikumā bija atšķirīgs viedoklis, ko — ziņkārīgi — formulēja tas pats maģistrāts, kurš tagad ir bijis šī 2023. gada janvāra pēdējā teikuma ziņotājs, kas ir radījis interpretācijas slogu attiecībā pret noteikto. Tā uzskatīja, ka "pasīvie nokavējuma procenti par labu nodokļu maksātājiem ir kapitāla pieaugums, kas ir daļa no vispārējiem iedzīvotāju ienākuma nodokļa ienākumiem".
Kritērijs, pēc kura palāta vadās, apstiprinot lielāko daļu šī pēdējā sprieduma nolēmuma, ir tāds, ka saskaņā ar likumu 35/2006 par iedzīvotāju ienākuma nodokli (LIRPF):
Jāpiebilst, ka šim pēdējam, 2023. gada janvāra teikumam, savukārt ir divas atsevišķas balsis. Tiek uzsvērts, ka pareizā ir 3. gada 2020. decembra spriedumā noteiktā doktrīna. Līdz ar to viņi aizstāv nokavējuma procentu nepakļaušanu par labu nodokļu maksātājiem un argumentē savu kritēriju saglabāšanu, pamatojoties uz dažādiem apsvērumiem.
Šīs doktrinālās izmaiņas paredz uzbrukumu ar postošām sekām juridiskajai noteiktībai. Vēstījums, kas tiek izliets, ir graujošs, jo pastāv radikāli pretēji paziņojumi, un tos ir noslēgusi tā pati tiesa.
«Šīs doktrinālās izmaiņas paredz uzbrukumu ar postošām sekām juridiskajai noteiktībai. Vēstījums, kas tiek izliets, ir graujošs, pastāvot radikāli pretējiem izteikumiem»
No otras puses, nodokļu administrācijas atlīdzību atzīšana mēģina atjaunot mantisko līdzsvaru, kas iepriekš bija izjaukusi pašu administratīvo darbību. Šī iemesla dēļ publiskās personas rīcība, ar kuru tiek grozīts nodarītais kaitējums, nevar tikt pieskaitīta iedzīvotāju ienākuma nodoklī.
Īsāk sakot, Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likuma panti, uz kuriem teikums atsaucas un pamato savu dibināšanu (LIRPF 34. un 37. pants), saprātīgi runā par kapitāla pieauguma kvantitatīvo noteikšanu pēc tā "tirgus vērtības". Tas izrādījās pilnīgi neadekvāti, ja runa ir par atsaucēm uz ieinteresētajām kavēšanās pusēm, kuras ir noteiktas un juridiski noteiktas.
Ņemot vērā nesavienojamo kritēriju atšķirību, ko nosaka šie divi Augstās tiesas spriedumi, ir nepieciešams, lai tas drīz pēc tam tiktu pasludināts vēlreiz, lai galīgi noteiktu judikatūru. Trešais teikums būtu svarīgs, lai atrisinātu šo absolūto nekonsekvenci un atgrieztos pie juridiskās noteiktības kanāla.
Pamatojoties uz tīri loģiskiem kritērijiem, nepamatotu ienākumu atgriešana pēc būtības ir restitūcija, nevis tikai kompensācija. Protams, minēto maksājumu nekādā veidā nevar uzskatīt par nodokļu maksātāja ekonomiskās kapacitātes pieaugumu. Šis ekonomiskās kapacitātes princips, kas ietverts Spānijas konstitūcijas 31. pantā un kas pēc būtības ir zemāks par visu Spānijas nodokļu sistēmu.
Faktiski atbildīgais nodokļu maksātājs to atmaksās, ja tas neapmierinās atklātu uzklausīšanu, bet šie ienākumi galu galā ir pretrunā ar likumu.
Ceru, ka Augstākā tiesa drīzumā noskaidros mūsu Satversmes 9.3 pantā minēto acīmredzamo pretrunu visu nodokļu maksātāju labā, kā arī tiesiskās noteiktības labā. Šādas ziņas, teikuma formā, vienīgais, ko tās izraisa, ir vairo investoru neuzticību, kā arī kaitē ekonomiskajai videi un labklājībai. Laiks rādīs.
